Organisma cīņa ar atūdeņošanos

          Lai organismā sadalītu ūdeni, tajā eksistē speciālas programmas, kuras atūdeņošanās gadījumiem paredzējusi daba. Šodienu mediķi tās iedala atbilstoši slimībām: astma un alerģija; hipertonija; diabēts pieaugušajiem; aizcietējumi un tam atbilstošas sāpes zarnu lejasdaļā; autoimūnās slimības, ieskaitot sejas ādas tuberkulozi.

          Šie stāvokļi ir veselības problēmu priekšgalā, kuri cilvēka organismā rodas ilgstošas ūdens nepietiekamības rezultātā.

          Ūdens – galvenais dzīvības avots un par to zin katrs, bet tomēr eksistē apkaunojoša tumsonība atūdeņošanās jautājumos. Bet cilvēka organisms ir apveltīts ar sapratni par ūdens fizioloģiskās un fiziskās lomas nozīmību.

          Galu galā atūdeņošanās noved pie dažu funkciju zuduma un organismam nodara nopietnus bojājumus. Dažādos signālus un simptomus, kuri izpaužas ilgas un stipras atūdeņošanās rezultātā, ārsti uzskata par nezināmas izcelsmes saslimšanām. Patiesībā tie norāda uz ūdens trūkumu, kas savukārt izsauc organisma bojājumus.

          Noturīgam ūdens zudumam pastāvīgi seko ķermeņa ķīmiskā sastāva izmaiņas. Kad atūdeņošanās izsauktais jaunais ķīmiskais sastāvs pilnībā stabilizēsies, tas izsauks daudzas strukturālas pārmaiņas, tajā skaitā arī ģenētiskas. Lūk, kāpēc atūdeņošanās novēršana ir dzīvībai svarīga.

          Kad organisms tiek pakļauts atūdeņošanās procesam, līdz kaut kādam momentam tā funkciju traucējumi nenotiek, jo tajā ir ielikta rezerves spēja izdzīvot. Bet atūdeņošanās pakāpei pieaugot, organisms tuvojas slieksnim, aiz kura pašregulācijas sistēma konkrētas funkcijas veikt nespēj. Atkarībā no ūdens nepieciešamības pakāpes, katrs orgāns sāk raidīt savus trauksmes signālus. Tajā laikā, kad šie signāli ir lokālo slāpju un ūdens zuduma  simptomi, tos var noņemt ar parastu ūdens lietošanu, taču tos sāk slāpēt, iekšķīgi lietojot stipras iedarbības farmaceitiskos preperātus. Tā kā daži ārsti neprot atpazīt atūdeņošanās simptomus un neizprot šķidruma nozīmi organismā, viņi bieži radušos problēmu diagnosticē nepareizi. Daudzi terapeiti atūdeņošanos jauc ar vienu vai otru saslimšanu un simptomus ārstē ar zālēm, bet ne ar ūdeni. Rezultāts šāds: farmaceitiskās kompānijas kļūst bagātākas, pacienti turpina slimot, bet ārsti plāta rokas, jo nespēj tikt galā ar atkārtotām saslimšanām.

          Mēģinājumi noslāpēt dažādās ūdens trūkuma signālu sistēmas ar ārstējošo līdzekļu palīdzību atsaucas uz organisma šūnu stāvokli, ieskaitot tā ģenētisko aparātu. Sekojoši, hronisks ūdens trūkums izsauc neatgriezeniskas izmaiņas cilvēka pēcnācējos. Lai gan cilvēka organisma izdzīvošana visumā ir atkarīga no daudzām sarežģītām funkcijām, kuras tiek uzturētas ar ūdens palīdzību, tajā nav ūdens uzkrāšanas sistēmas, līdzīgas tauku uzkrāšanas sistēmai. Organisma darboties spējas zaudēšana atūdeņošanās rezultātā un pakāpeniska ķīmisko funkciju zaudēšana var atsaukties uz nākošajām paaudzēm. Ja slimības sākotnējais iemesls ir atūdeņošanās, tad tās pašas neefektīvās sensorās sistēmas, kuras ļāva novest vecāku organismu līdz tādam stāvoklim, nākotnē caur paaudzēm var pāriet viņu pēcnācējiem. Lūk, kāpēc astma, alerģija un gastrīts ir ļoti nopietnas saslimšanas, kuras visos gadījumos nepieciešams novērst piesātinot organismu ar ūdeni. Tāpēc ārkārtīgi svarīgs uzdevums ir apgūt ūdens nozīmi visu vecumu cilvēku organismā. Tikai tā varēs novērst šodienas cilvēku un viņu pēcnācēju saslimšanas.

          Mums jāiemācās atpazīt atūdeņošanās simptomi un jāsaprot, ka tādos gadījumos vienīgās zāles ir parastais ūdens. Ūdens ir atslēga mūsu veselībai.

          Cilvēka organisms pastāvīgi izjūt nepieciešamību pēc ūdens. Viņš ūdeni zaudē caur plaušām, kad elpo, zaudē kopā ar sviedriem, urīnu un ikdienas izkārnījumiem. Par labu indikatoru organisma vajadzībai pēc ūdens kalpo urīna krāsa.  Ar ūdeni optimāli piesātināts organisms izdala bezkrāsainu urīnu, ja neņem vērā vitamīnu krāsvielu piedevas, kuras satur pārtika. Attiecīgi atūdeņotam cilvēkam urīns ir dzeltenā krāsā. Stipras atūdeņošanās gadījumā cilvēka organisms izstrādā urīnu oranžā krāsā.

          Organismam katru dienu ir nepieciešami ne mazāk kā divi litri tīra ūdens un puse tējkarotes vārāmās sāls. Nepietiekama ūdens uzņemšana rada pārāk lielu slodzi nierēm. Tām pienākas darboties ar paaugstinātu intensitāti, lai koncentrētu urīnu un ar nelielu ūdens daudzumu pēc iespējas vairāk izvadītu toksisko atkritumu. Šāds process nierēm ir pārāk apgrūtinošs.

          Ūdens pārtiku uzlādē ar enerģiju, pēc kā pārtikas daliņas gremošanas procesā iegūst spēju šo enerģiju nodot organismam. Lūk, kāpēc ēdiens bez ūdens ķermenim nedod  absolūti nekādu enerģētisko vērtību.

          Ūdens darbības enerģētiskā puse organismā izsauc sevišķu interesi. Ūdens ģenerē elektrisko un magnētisko enerģiju katras šūnas iekšienē. Tas dod spēku dzīvot. 

          Visi augi, dzīvnieki, ieskaitot arī cilvēku, izdzīvo pateicoties enerģijai, kuru saražo ūdens.