Ūdens nepietiekamība organismā

          Ūdens loma visām dzīvajām būtnēm nav mainījusies no tā brīža, kad tajā radās dzīvība. Kad dzīvās būtnes sāka apgūt sauszemi, nokļuvušas zināmā attālumā no ūdens avota, tās izjuta neiedomājamu stresu,  - radās nepieciešamība izveidot un pastāvīgi pilnveidot ūdens saglabāšanas sistēmu organismā. Citiem vārdiem sakot, organisms sāka adaptēties pastāvīgam ūdens zudumam. Ar laiku šis cīņas process ar fizioloģisko sausumu kļuva nepārtraukts.

          Pat šodien, kad cilvēks pakļaujas stresam, tas nekavējoties ietekmē ūdens apmaiņas procesu. It kā nekas nebūtu noticis no tās pašas dienas, kad ūdenī mītošie dzīvības veidi uzdrošinājās izrāpties uz sauszemes. Ūdens rezervju dozēšana, tā papildināšanās, ierobežotu iespēju rezultātā, nākotnē ir galvenā organisma sarežģīto sistēmu rūpe. Šāds ūdens sadales process turpinās tik ilgi, kamēr organisms nesaņems signālu par to, ka tam atkal ir pieeja avotam ar pietiekošu laba ūdens daudzumu.

          Viena no ūdens pašsadales dozēšanas neizbēgamām īpatnībām ir stingrība, kā organisms izrīkojas ar savām funkcijām. Ne viena struktūra nesaņem ūdeni vairāk kā tai nepieciešams. Smadzenes šajā gadījumā izmanto pilnīgu prioritāti, jo to sastāvā ūdens ir visvairāk – 85%, tās ir galvenās visu ķermeņa orgānu un sistēmu darbības koordinatores.  Mediķu starpā vispārpieņemtā pazīme par ūdens trūkumu organismā ir sausa mute, patiesībā tā ir pati pēdējā no visām slāpju pazīmēm. Līdz laikam, kad sausums mutē signalizē par ūdens trūkumu, organisms jau spēj sagatavoties dažu citu funkciju pilnīgai atslēgšanai. Tieši tā attīstās novecošanas process – fermentatīvo funkciju daudzuma samazināšanās ceļā. Atūdeņojies organisms zaudē lokanību un izdomu.

          Ūdens nav inerta substance. Tas organismā izpilda divas svarīgākās funkcijas. Pirmā no tām – dzīvības uzturēšana. Otrā, vēl daudz svarīgāka loma – ūdens ir dzīvības avots. Mūsdienu medicīna atzīst tikai pirmo funkciju. Lūk, kāpēc neparedzēta atūdeņošanās jau sākotnēji nav iekļauta dzīvībai bīstamo procesu skaitā. Tikai šī procesa nozīmīguma apziņa un sapratne ļaus jums saglabāt veselību un dzīvību dabiskā ceļā.

          Ar gadiem cilvēki pārstāj adekvāti novērtēt slāpju izjūtas un sāk dzert ūdeni arvien mazāk, līdz dzīvībai svarīgo orgānu šūnas no sulīgām plūmēm pārvēršas par žāvētām melnplūmēm un nespēj turpmāk uzturēt dzīvību. Lai atūdeņošanās process nenonāktu līdz neatgriezeniskai stadijai, mums nepieciešams iemācīties atpazīt tā simptomus pašā sākumā.

          Daži no mākslīgajiem dzērieniem, kuri ir guvuši vispārēju lietošanu, cilvēka ķermenī uzvedas savādāk, nekā parasts ūdens. Tējas, kafijas, alkohola un mākslīgo dzērienu dzeršana nespēj apmierināt organisma nepieciešamību pēc tīra ūdens. Visi šie dzērieni tik tiešām satur ūdeni, bet vairumā to sastāvā ir arī atūdeņojošas piedevas, piemēram, kofeīns. Tās izvada iedzerto ūdeni, “paķerot” līdzi vēl daļu no organisma ūdens rezervēm. Izmērot urīna daudzumu, kuru organisms izvada pēc dzēriena lietošanas, jūs redzēsiet, ka tas pārsniedz izdzertā daudzumu. Pēc karstu dzērienu lietošanas pastāv cits ūdens izvadīšanas  ceļš – pastiprināta svīšana ar mērķi organismu atdzesēt, kurš uzsildīts no iekšpuses.

          Kad smadzenēm nepietiek ūdens, cilvēks var izjust jebkuru no sekojošiem simptomiem:

          - Nogurumu, ja tas nav radies saspringta darba rezultātā;

          - Pastiprināts sejas sārtums. Kad asinsrite smadzenēs pastiprinās, lai uzlabotu to apgādi ar ūdeni, asins pieplūdums sejai arī pastiprinās;

          - Sapīkums bez redzama iemesla (nekontrolējamas dusmas);

          - Trauksmes sajūta bez jel kāda iemesla – nemiera sindroms;

          - Nospiestības sajūta un neadekvāta reakcija uz apkārt notiekošo;

          - Dzimumtieksmes pavājināšanās;

          - Nomāktības sajūta tās galējā formā: depresija un domas par pašnāvību;

          - Tieksme pēc spirtotajiem dzērieniem, smēķēšanas un narkotikām.

          Visi šie sajūtu indikatori norāda uz to, ka atūdeņošanās nomāc dažas  smadzeņu funkcijas. Sekojoši, ūdens trūkums smadzenēs agrīnā stadijā var būt par iemeslu dažu funkciju zaudēšanai un izprovocēt dažādus fiziskus un psihiskus stāvokļus.

          Jauna zinātniska problēmas izpratne, kuru piedāvā zinātnieki, ir tāda, ka hroniska neapdomāta cilvēka organisma atūdeņošana var sevi pieteikt tik daudzos veidos, kuri pilnībā atbilst medicīnai izdomāto slimību daudzumam. Jaunā pieeja visvienkāršākajā veidā pilnībā risina mūsu veselības problēmas – ar pietiekoša tīra ūdens daudzuma izdzeršanu katru dienu.

          Dažādas lokalizētas hroniskas sāpes un nogurums var kalpot kā organisma signāli par tā pieprasījumu pēc ūdens. Pie tādiem signāliem var pieskaitīt:

        dedzināšanu kuņģī;

        dispepsiju (gremošanas traucējumi);

        reimatiskas sāpes locītavās;

        muguras sāpes;

        galvassāpes;

        sāpes kājās ejot;

        sāpes pie kolītiem un aizcietējumiem;

        angīnas sāpes;

        sāpes muskuļos un mīkstajos audos, kuras var novest pie muskuļu distrofijas;

        rīta nelabuma un vemšanas lēkmes grūtniecēm, kas norāda uz slāpēm, ko izjūt auglis vai māte.

              Sāpes, kuras nav radušās traumas vai infekcijas rezultātā – ir signāls par ūdens trūkumu apvidū, kur tās jūtamas. Sāpes – tas ir izmisīgs organisma lūgums pēc ūdens, kurš ir nepieciešams toksisko atkritumu izskalošanai no atūdeņošanās rezultātā iekaisušā apvidus. Uz šodienu visizplatītākās kļūdas galvenā problēma ir nepietiekoša sāpju kā slāpju ciešanām pakļauta organisma nozīmības un svarīguma izpratne.